Vēsture un mīti

Kaut arī kafijas vēsture ir daļēji saistīta ar vergu tirdzniecību, tā arī ir bagāta ar pārsteidzošiem- dažreiz traģiskiem, dažreiz komiskiem- notikumiem, kas veido aizraujošu un valdzinošu vēsturi, kurā cieši savijas botānika, politika, ekonomika un morāle.
Kafijas pirmssākumi
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka kafijas dzimtene ir Etiopija. Leģenda vēsta, ka kafiju atklāja jauns gans vārdā Haldi. Viņu ieinteresēju savu kazu savādā uzvedība, kas sāka skraidīt un lēkāt pēc tam, kad bija paēdušas sarkanās ogas no krūma. Kad Haldi iegāja kaimiņu klosterī, viņš izstāstīja abatam par savām kazām, kurš izlēma uzvārīt šīs ogas, lai iegūtu novārījumu. Kopš tiem laikiem mūki sākuši lietot šo dzērienu, kas palīdzējis viņiem neaizmigt vairāku stundu ilgajās lūgšanās. Runājot par grauzdēšanu, vēsture stāsta par diviem mūkiem, Scialdi un Eidrusu, kuriem tika dots uzdevums lasīt kafijas augļus. Vienā lietainā dienā viņi atgriezās pēc ražas novākšanas pilnīgi izmirkuši. Lai izžavētu graudus, viņi ielika tos kamīnā. Kad viņi atgriezās no lūgšanas, viņi pamanīja, ka graudi bija pilnīgi izžuvuši! Tie bija pilnīgi apcepti, un tiem piemita burvīgs aromāts. Tāpēc mūki sāka cept šos graudus, pirms vārīšanas. Tas viss notika Tuvajos Austrumos, precīzāk, Jemenā.


Kultivācijas izplatīšanās
Tiek uzskatīts, ka kafija uzsāka savu uzvaras gājienu 15.gadsimtā ar svētceļnieku palīdzību- tie bija musulmaņi, kas virzījušies uz Meku. Tadā veidā kafija tika izplatīta Jemenā un citos Arābijas pussalas reģionos. Līdz pat 17.gs. sākumam kafija tika ražota tikai arābu valstīs. Aptuveni 1690.gadā Nīderlandiešu jūrnieki ieveda pirmos Mokas kafijas stādus – sākuma Ceilonā, tad Indijā, un vēlāk arī visās pārējās holandiešu kolonijās Āzijā. Pēc tam viņi ieveda kafijas stādus arī Eiropā, no Javas salas. Kafija tika audzēta Amsterdamas botāniskā dārza siltumnīcās. Kafijas stādi tika pasniegti Luijam XIV kā dāvana, kurš tos tālāk nodeva Karalisko dārzu botāniķiem, kas šodien ir pazīstami kā parīziešu „Jardin des Plantes”. No turienes, pateicoties kapteiņa Gabriēla de Klijē drošsirdībai, kafijas stādi tika ievesti arī franču kolonijās Karību reģionā, kur Francijai bija brīva pieeja ražotajai produkcijai. Turpmāk kafijas audzēšana sāka izplatīties visā Latīņamerikā, kur, līdz pat 19.gs.beigām, tajā tika izmanots lielākoties vergu darbs.


Pirmie kafijas cienītāji
16.gs. vidū kafijas lietošana jau bija plaši izplatīta Ēģiptē, Sīrijā, Persijā un Turcijā. Kafejnīcas eksistēja Medīnā, Kairā, Aleksandrijā, Damaskā un Istambulā. 1555.gadā divi sīriešī, Šems un Hekims, atvēra pirmo kafejnīcu Istambulā. Dažu gadu laikā to skaits pieauga līdz dažiem simtiem. Tajā pašā laikā turku kareivji iepazīstināja ar šo dzērienu Balkānu, Centrālās Eiropas, Ziemeļāfrikas un Spānijas tautas.


Kafijas izplatīšanās Eiropā
Pirmā kafija parādījās Venēcijā 1615.gadā. Līdz pat 17.gadsimtam tā tika izmantota ļoti reti- tikai dažu ceļotāju mājās, kas ieveda to no Austrumiem, kā arī aptiekās. 1644.gadā Marseļā atvērās pirmā kafejnīca. Līdz 1669.gadam šis dzēriens iekaroja Parīzes augstāko sabiedrību. Taču vēsture vēsta par to, ka Luijs XIV deva priekšroku šokolādei.


Vīnes kafejnīcu vēsture
1683.gadā turku armija otro reizi ielenca Vīni un pilsēta bija uz padošanās robežas. Vienā naktī jauns polis vārdā Franss Georgs Kolčitskis, kas dzīvoja Istambulā 10 gadu garumā un runāja turku valodā, kļuva slavens. Viņš piedāvaja savu palīdzību- mēģināt šķērsot pretinieka aplenkuma līnijas robežu. Viņam izdevās to paveikt, pārģerbjoties austrumnieka drēbēs, un saņemt daudz informācijas par pretinieka karaspēku. Balstoties uz šo informāciju, erchercogs Lorrens uzbruka turkiem un piespieda viņus bēgt. Viņi aizbēga, atstājot pēc sevis lielgabalus, amunīciju un pārtiku, ieskaitot arī 500 kafijas maisus. Kolčitskis kļuva par nacionālo varoni un viņam tika piedāvāta Austrijas pilsonība, 500 maisi kafijas un izsniegta atļauja atvērt savu kafejnīcu... zem nosaukuma „Zur Blauen Flasche” („Zilā pudele”). Viņš gatavoja kafiju tā, kā viņu mācīja Istambulā. Kopumā, iedzīvotajiem ne īpaši iepatikās dzēriens, un bizness negāja labi. Kolčitskim ienāca prātā filtrēt kafiju, kā arī pievienot karotīti saldā krējuma un medus. Panākumi nelika ilgi sevi gaidīt. Tagad, kad viņš jau biju uz pareizā ceļa, Kolčitskis izlēma piedāvāt saviem klientiem visas pilsētas avīzes. Tad viņš palūdza vienu no saviem draugiem- konditoriem izveidot speciālu torti. Uz turku karoga ir attēlots pusmēness, tāpēc šī torte tika izgatavota pusmēness formā. Tā radās viens no klasiskajiem vīnes konditorejas izstrādājumiem.


Lloidsa („Lloyd”) dzimšana
1685.gadā Edvarda Lloidsa kungs atvēra Londonā kafejnīcu. Viņa dēls pārcēla biznesu uz mājām, kura atradās uz Lombarda ielas 16 (Lombard Street 16). Ļoti drīz kuģu īpašnieki, jūrnieki, brokeri, advokāti un apdrošināšanas aģenti kļuva par jaunās kafejnīcas pastāvīgajiem klientiem. Daži no viņiem pat izmantoja kafejnīcas adreses kā savu pašu māju adreses. 1696.gadā šīs vietas īpašnieks sāka izdot Lloids Žurnālu, kas sniedza informāciju par jūras floti un tirdzniecību. Pamazām kafejnīca kļuva par izsoļu namu saistībā ar kuģu un kravu tirdzniecību. Te pat ir notikusi kara trofeju sadale. Galvenā zāle bija ierīkota pēc jūrnieku pieprasījuma. Šeit bija sava meteostacija ar barometriem un citiem mērinstrumentiem, bet bibliotēkā bija lieliska pasaules karšu kolekcija. Ieejas priekšā stāveja Lielā Lloidsa Grāmata, kurā kreisajā lapaspusē atradās kuģu avāriju un citu katastrofu saraksts, bet labajā- kuģu saraksts, kas laimīgi sasniegušas savas ostas. 1778.gadā tika noslēgts līgums par kafejnīcas pārveidošanu pasta nodalījumā. Šeit jūrnieki un starptautiskie tirgotaji varēja nosūtīt un saņemt pastu. Pats Edvards Lloids izrādījas iesaistīts šajos darījumos. Šodien kafejnīca vairs neeksistē, bet lielākā starptautiskā apdrošināšanas kompānija darbojas zem Lloidsa vārda.


Bostonas tējas dzeršana
Līdz ar ASV neatkarības iegūšanu izveidojās pasaules lielākais tirgus. Anglijas karalis Georgs III atļāva papildināt savas karalistes kasi, ieviešot likumu, balstoties uz kuru uz Ameriku importējamās Eiropas preces bija apliktas ar augstiem nodokļiem. Amerikas iedzīvotaji protestēja un izlēma boikotēt arī angļu produkciju. Kādu dienu Bostonas iedzīvotāji izlēma izmest visu produkciju, kas glabājusies muitas noliktavās, ostas ūdeņos. Šis notikums, kas kļuva slavens ar nosaukumu „Bostonas tējas dzeršana”, nozīmēja kara uzsākšanu un cīņu par neatkarību... un tāpat to periodu, kad amerikāņi pārgāja no tējas uz kafiju..


Kafijas attīstība Kolumbijā
19.gadsimtā Kolumbijā mēģināja attīstīt kafijas audzēšanu, taču tas nebija izdevies. Kafijas koks dod savus pirmos augļus tikai pēc pieciem gadiem. Fermeriem vajadzēja atrast kādu nodarbošanos, kamēr viņi gaidīja šos gadus. Taču Francisko Romero, labsirdīgajam priesterim nelielajā ciematiņā, parādījās ideja. Tā vietā, lai pieprasītu no savas draudzes vairākkārtēju „ave” un „pater” lūgšanas atkārtošanu, viņš ieviesa cita veida sodu- 3-4 kafijas koku iestādīšanu. Bīskaps uzskatīja to par labu ideju un izplatīja šo praksi visā reģionā. Tādā veidā, pateicoties savu priekšteču grēkiem, kafijas ražas Kolumbijā ir tik bagātas.


Šodien
Šodien kafija kļuvusi par svarīgu ekonomikas sastāvdaļu- gada apgrozījums sastāda 15 miljonus dolāru; tā ir vadošais lauksaimniecības produkts un otrā nozīmīgākā izejviela pasaulē (pēc vērtības) pēc tirdzniecības apjoma, kas krietni atpaliek no naftas, bet apsteidz kviešus, cukuru, kakao un tēraudu. Katru dienu pasaulē tiek izdzerts 1,5 miljardi kafijas tasīšu. Kafiju dzer divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju, un lielākā daļa kafijas cienītaju dzīvo Eiropā , it īpaši Ziemeļeiropā. Parasti, jo aukstāks klimats, jo vairāk cilvēku dzer kafiju. Taču jo tuvāk Ekvatoram, jo mazāks iedzīvotāju pieprasījums pēc kafijas. Tāpēc ražotājvalstis eksportē gandrīz visu saražoto produkciju, izņemot Brazīliju, kur 50% saražotās produkcijas ir domāta vietējam tirgum.